fakti

Normunds Grostiņš: Lai mūs netur par otrās šķiras eiropiešiem!

Māris Antonevičs. Latvijas Avīze / 05-02-2014 /

Intervija ar Normundu Grostiņu

 

Katrā Eiropas Savienības valstī ir arī tā dēvētie eiroskeptiķi — politiķi un partijas, kas asi kritizē un apšauba ES lēmumus un arī pašas savienības nepieciešamību. Arī Latvija nav izņēmums. Ar eiroskeptiķi, Latvijas Nākotnes institūta vadītāju Normundu Grostiņu sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

V. Krustiņš: — Tagad visas partijas izrāda savus Eiroparlamenta vēlēšanu sarakstus. Vai eiroskeptiķiem arī tāds būs?

— Mēs ņemam piemēru no Skandināvijas valstīm. Piemēram, dāņi ievēl Eiropas Parlamentā eiroskeptiķus jau kopš 1979. gada, viņiem ir milzīga pieredze. Pēc Dānijas eiroskeptiķu priekšlikuma 2005. gadā tika nodibināta Eiropas līmeņu partiju alianse (kopā tādu ir trīspa-dsmit) — “Eiropas Savienības demokrāti” (angliskais saīsinājums — EUD). Es tur esmu viceprezidents. EUD dalībnieki uzskata, ka jāpārtrauc tālāka varas centralizācija Briselē un lēmumi jāpieņem tik tuvu cilvēkiem, cik vien iespējams. Ja runā par Eiroparlamenta vēlēšanām, tad arī Latvijā mums būs kandidāti, turklāt, iespējams, vairākos sarakstos. Piemēram, Iveta Grigule un Kārlis Seržants arī ir mūsu domubiedri un EUD biedri, bet viņi kandidēs no Zaļo un zemnieku savienības. Paralēli mēs varētu veidot atsevišķu “Eiroskeptiķu” sarakstu, taču es paredzu, ka tad piedzīvosim to pašu ko iepriekšējās vēlēšanās, kad mūs vienkārši nelaiž pie vārda. Televīzijas pasaka — “jums nav reitinga, jūs diskusiju raidījumos piedalīties nevarēsiet”. Būs jātaisa tik spēcīga kampaņa, lai neviens nevarētu teikt, ka mums nav “reitinga”.

— Vai jums ir tik daudz naudas, lai sarīkotu šādu kampaņu?

— Naudai ir liela ietekme, tomēr politikā ir trīs veida resursi: cilvēki, nauda un laiks. Ja ir cilvēki un laiks, tad naudas deficītu var kompensēt. Es uzskatu, ka mums ir potenciāls, ja atceramies, ka pret iestāšanos ES nobalsoja vairāk nekā 300 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Finansējuma ziņā mēs nevarēsim sacensties ar “Vienotību” vai citiem eirooptimistiem, bet cīnīsimies ar idejām. Ja mums izdotos iekļūt Eiroparlamentā, varētu izmantot Dānijas eiroskeptiķu piemēru, kuri lielu daļu algas iegulda nevis personīgajā labklājībā, bet sabiedrības informēšanai. Tādējādi viņiem izdevās panākt, ka Dānijā par eiro ieviešanu notika referendums, nevis tā kā Latvijā, kur šis tas tika īstenots bez tautas piekrišanas. Lai gan arī dāņus baidīja ar izolāciju, ekonomisko sabrukumu un bezdarbu, viņi tomēr nobalsoja pret un nenožēlo šo lēmumu. Tautai ir tiesības gan piekrist, gan atteikties, bet galvenais, lai mūs netur par otrās šķiras eiropiešiem, kuriem vispār nav jāprasa viedoklis.

M. Antonevičs: — Jūs pieminējāt 300 tūkstošus, kas balsoja pret ES. Ir pētījumi, kas liecina, ka šis balsojums bija etnisks — lielākā daļa latviešu nobalsoja “par”, lielākā daļa Latvijas krievu — “pret”. Vai tas patiesībā nav jautājums par ģeopolitisko orientāciju?

— Es domāju, tā ir manipulācija. Atšķirība ir tā, ka krievi no Krievijas nebaidās un var balsot par savām ekonomiskajām interesēm. Piemēram, krievam pasaka — ja tu balsosi par ES, tev uzliks pievienotās vērtības nodokli apkurei, medikamentiem, nāksies atteikties no lata. Viņš saprot, ka tas nav izdevīgi, un balso pret. Latvietim pasaka — tev būs lielāks PVN, taču tu būsi tālāk no Krievijas. Latvietis domā — nē, labāk maksāšu vairāk, ka tik tālāk no Krievijas. Bet sliktākais jau tas, ka pirms referenduma par iestāšanos ES no vēlētājiem šo informāciju slēpa.

V. Krustiņš: — Jūs iebilstat pret Eiropas Savienību, pret eiro. Bet jums teiks — tas vilciens ir aizgājis, ko jūs piedāvājat pašreizējā situācijā? Kādi būs jūsu pragmatiskie solījumi?

— Piemēram, mēs esam sagatavojuši priekšlikumus, kas Latvijas valstij būtu jāizdara, lai tās zaudējumi eirozonā būtu mazāki. Kā eirozonas dalībvalstij Latvijai būs jāpalīdz citām, bagātākām valstīm, kas nonāks finanšu krīzē — Grieķijai, Portugālei, Spānijai un citām. Latvija jau ir iemaksājusi Eiropas Stabilitātes mehānismā 315 miljonus eiro, un var nākties maksāt vēl. Mēs uzskatām, ka, tāpat kā Somijā un Vācijā, arī Latvijas nacionālajam parlamentam jāapstiprina visi lēmumi, ko pieņem Latvijas pārstāvis Eiropas stabilitātes mehānismā. Pašlaik Latvijā viņu pat notiesāt nevarētu, jo viņam ir imunitāte mūsu tiesas priekšā. Tā būtu jāatceļ — lai atbild, ja kaut ko ne tā būs izdarījis. Tā kā eirozonas problēmas turpinās, latu banknotes un monētas jāsaglabā, nevis jāiznīcina. Visbeidzot būtiskākais punkts — tautai jāatgūst tiesības ierosināt referendumus par Eiropas Savienību. Lai to izdarītu, ir jāmaina Satversmes 68. pants, kur 2003. gadā tika noteikts aizliegums tautai lemt par ES jautājumiem. Jūs redzēsiet, ka ar Latviju uzreiz sāk vairāk rēķināties, mūsu zemniekiem būs lielāki tiešmaksājumi, noteikumi par kūpinājumiem kļūs draudzīgāki un daudz kas cits būs patīkamāk. Un nākotnē tauta varēs izlemt, vai dalība eirozonā ir lietderīga vai ne.

M. Antonevičs: — Varētu rasties jautājums — ja jau jūs esat pret Eiropas Savienību, ko jums meklēt Eiropas Parlamentā? Vai mērķis ir graut “ēku” no iekšienes?

— Tauta vienreiz ir nobalsojusi par Latvijas līdzdalību ES. Kādiem līdzekļiem tas tika panākts, tas ir cits jautājums, bet tagad jādara viss, lai mums tur būtu pēc iespējas labāki noteikumi. Nevar noliegt, ka eiroskeptiķi par savas tautas interesēm ES cīnās daudz dedzīgāk, nekā to dara eirooptimisti.

V. Krustiņš: — Kā jūs pierādīsiet, ka tās tiešām ir tautas intereses? Varbūt jūs patiesībā esat “Saskaņas centra” satelīti?

— Mani uzjautrināja arguments, kuru lietoja eiro atbalstītāji, — ja jūs esat pret eiro, tas nozīmē, ka jūs gribat krievu rubli. Vai tas nozīmē, ka arī dāņi vai zviedri, kas negrib at teikties no kronas, patiesībā grib ieviest rubli? Sāksim ar to, ka “Saskaņa” patiesībā ir ļoti eirooptimistiska partija. Boriss Cilevičs, kurš, visticamāk, būs šīs partijas līderis Eiroparlamenta vēlēšanās, savulaik bija ar abām rokām par ES. Tā ka nekādi domubiedri mēs nevaram būt. Pēc ievēlēšanas Eiroparlamentā “Saskaņa” gatavojas pievienoties Eiropas sociāldemokrātu grupai, kas, lai gan tēlo kreisus, patiesībā pēc balsojumiem ir diezgan labēja, atbalsta Eiropas federalizāciju. Å ā iemesla dēļ “Saskaņa” pat ir atteikusies no kopēja saraksta ar Rubika Sociālistiko partiju. Rubiks Eiroparlamentā darbojas Eiropas Apvienotā kreiso grupā, tas ir cits politiskais spēks.

M. Antonevičs: — Vai tad Rubiks būtībā nav eiroskeptiķis?

— Eiroskeptiķi patiesībā ir liels politiskais strāvojums, un tos var iedalīt labējos, kreisos un centriskos. Pie labējiem pieder, piemēram, Marinas Lepēnas vadītā Nacionālā fronte Francijā, Brīvības partija Nīderlandē.

— Nacionālisti?

— Tā varētu teikt, lai gan uzsvars vairāk likts uz antiislāmismu. Katrā ziņā starp mūsu Nacionālo apvienību un Francijas Nacionālo fronti atšķirība ir milzīga. Francijas nacionālisti neatbalsta Eiropas Savienību un eiro, bet mūsu nacionālisti varbūt eiroskeptiski ir tikai vārdos, bet darbos parāda sevi kā eirooptimisti un balso par eiro ieviešanu. Tad vēl ir kreisie, komunistiskas ievirzes eiroskeptiķi, kuriem pieder Rubiks. Skandināvijas eiroskeptiķi, ar kuriem mēs sadarbojamies, tradicionāli ir vairāk centriski.

— Kādas ir šo trīs virzienu savstarpējās attiecības?

— Var paskatīties Latvijas piemēru. Daļa labējo eiroskeptiķu pulcējas ap Nacionālo apvienību. Piemēram, Jānis Sils, ar kuru kopā mēs savulaik pirms referenduma aģitējām pret Latvijas līdzdalību ES — viņš vairāk runāja ar latviešu elektorātu, es — arī ar krievu. Starp citu, arī partijas līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars savulaik izteicās, ka referendumā balsoja pret ES. Kreisie eiroskeptiķi pārsvarā ir Rubika partijā. Gan “SC”, gan Ždanoka atbalstīja Latvijas iestāšanos ES. Es gribu atgādināt, ko pagājušā gada 1. maijā Eiropas dienas pasākumos teica Nils Ušakovs. Uzruna kļuva slavena, jo viņš pārteicās, ka “labākais, kas ar Latviju noticis, ir tas, ka mēs esam kopā ar vienoto Krieviju”, bet tūlīt pat izlaboja — “kopā ar vienoto Eiropu”. Par pārteikšanos var pasmieties, taču, manuprāt, arī tas, ko viņš patiešām gribēja teikt, ir šausmīgi un kaitīgi. Å ajā brīdī Ušakovam bija laba iespēja runāt par noteikumiem, jo klāt bija ārvalstu diplomāti, kuri vēlāk rakstīja ziņojumos, ka viss ir ļoti labi, visi apmierināti. Ušakova partija rīkoja protestus pret pievienotās vērtības nodokļa uzlikšanu apkurei, lai gan tas ir noticis tieši tāpēc, ka mēs esam kopā ar “vienoto Eiropu”.

V. Krustiņš: — Šobrīd kā līderi Eiroparlamenta kampaņā, šķiet, izvirzās “Vienotība”, kas nosaukusi 19 kandidātus ar Valdi Dombrovski priekšgalā. Kā jūs to vērtējat?

— “Vienotība” Dombrovski pozicionē kā kandidātu Eiropas Komisijas vadītāja vai Eiropas Padomes prezidenta amatam. Patiesībā viņu kā iespējamo kandidātu pagaidām nosaukusi tikai viena no 13 Eiropas līmeņu partiju aliansēm. Tikpat labi arī manis pārstāvētā partiju alianse “Eiropas Savienības demokrāti” varētu nosaukt Dombrovski kā savu kandidātu, lai gan, protams, mēs to nekad nedarīsim, jo no viņa politikas ir cietuši ļoti daudzi cilvēki un demisija vēl ir diezgan maigs “sods” par to. Katrā ziņā šobrīd Dombrovska izredzes ieņemt kādu augstu ES amatu nav lielas. Taču es domāju, ka 99% ir varbūtība, ka viņš kļūs par nākamo eirokomisāru no Latvijas. Tas nozīmēs, ka par Latvijas iestāšanos eirozonā viņš būs dabūjis sev labu amatu, bet mums paliks sekas.

— Un kāds ir jūsu kritiskais viedoklis — kāds mums ir labums no eirokomisāriem?

— Atkarībā no tā, kā viņi strādā…

— Parasti jau tiek stāstīts, ka viņam jāpārstāv visas Eiropas Savienības intereses un jāaizmirst, ka viņš ir latvietis.

— Tā ir personiskā izvēle. Manuprāt, Ginters Ferhoigens, kurš savulaik atbildēja par ES paplašināšanos, bet vēlāk bija atbildīgs par uzņēmējdarbību un rūpniecību, ļoti efektīvi īstenoja Vācijas intereses. Starp citu, arī tā “āža kāja”, kas redzama aiz nu jau Latvijā slavenā kūpinājumu aizlieguma, nāk tieši no Vācijas. Tas tiek darīts, lai veicinātu Vācijas pārtikas pārstrādes tehnoloģiju un pārtikas ķimikāliju ražotāju produkcijas noietu. Tas ir lobisms, par ko lielie uzņēmumi maksā lielu naudu. Kāpēc tad, kad kļuva zināms par šiem benzpirēnu ierobežojošajiem noteikumiem, šprotu ražotāji to tūlīt uzzināja un panāca, ka uz viņiem tas neattiecas, bet kūpinājumu ražotāji “pamodās” tikai tagad? Latvija par saviem kūpinājumiem iesniedza tikai astoņas analīzes, kamēr Vācija — vairāk nekā sešus tūkstošus. Te mēs redzam atšķirību, kā katra valsts aizstāv savas intereses. Labi, Vācija ir lielāka, bet ne jau tūkstošiem reižu! Labi, mūsu eirokomisārs Andris Piebalgs braukā pa Āfriku un par kūpināšanu neinteresējas, bet ko dara Latvijas deputāti Eiroparlamentā? Kāpēc viņi nepaziņoja gaļas ražotājiem, ka kaut kas tāds tiek gatavots un ka nepieciešams rīkoties? Pirmkārt, Sandra Kalniete, kas visur stāsta, ka aizstāv Latvijas lauksaimniekus. Tā vietā viņa rakstīja pavārgrāmatu. Ja jau pavārgrāmata ir tik svarīga, tad labāk braukt uz Latviju un darīt to mājsaimnieces statusā. Fakts ir tāds, ka informācija netika nodrošināta. Es nedomāju, ka tā bija ļaunprātība no Latvijas deputātu puses, viņi vienkārši par to nezināja un arī nemēģināja uzzināt. Vēl viens piemērs — 2011. gada 23. jūnijs. Notiek Eiropas Parlamenta sēde, darba kārtībā 120 balsojumi. Kā jūs domājat, cik deputātu no Latvijas piedalās? Viens pats Rubiks, pārējie svin Līgo svētkus. Manuprāt, Latvijas interesēs būtu ievēlēt aktīvākus Eiropas Parlamenta deputātus.

— Vai EP deputātam būtu jābūt kādas jomas speciālistam vai pietiek, ka viņš ir vispārēji politiski sagatavots?

— Pirmkārt, jāprot organizēt darbu. Nav tāda deputāta, kurš varētu būt speciālists par visiem tiem tūkstošiem jautājumu, kas EP tiek apspriesti. Otrkārt, ļoti vēlams prast vairākas svešvalodas. Es pats protu angļu, vācu, krievu, mācos franču valodu. Ja ir personisks kontakts ar Vācijas un Francijas deputātiem, ir lielākas iespējas vienoties un kaut ko panākt. Turklāt EP notiek arī tādas sanāksmes, kur tulkus vienkārši izdzen ārā, un, ja tu nezini svešvalodu, tu tiec izslēgts no “spēles”. Treškārt, jābūt pieredzei un zināšanām Eiropas Savienības jautājumos. Es par to interesējos desmit gadus un jūtu, ka šīm zināšanām ir liela nozīme, lai par kaut ko varētu spriest.

M. Antonevičs: — Kā jūs no šā viedokļa vērtējat savu pārstāvi Ivetu Griguli?

— Viņa spēj sazināties svešvalodās un ir saskārusies ar šiem jautājumiem Saeimā. Es, protams, gribētu, lai viņai un Kārlim Seržantam šīs zināšanas būtu vēl plašākas, bet nevar teikt, ka viņi būtu iesācēji.

V. Krustiņš: — Kādas vēl personas no savu domubiedru vidus jūs varat nosaukt?

— Piemēram, iepriekš no eiroskeptiķu saraksta uz Eiroparlamentu ir kandidējis Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs, mākslinieks Juris Dimiters, publicists Jānis Kučinskis. Pēdējās Rīgas domes vēlēšanās no mūsu saraksta kandidēja trīs ekonomikas zinātņu doktori, no kuriem pazīstamākā — bijusī ministre Sarmīte Jēgere. Plašāk skatoties, arī Inguna Sudraba pirms eiro ieviešanas teica, ka tas nav pareizs solis. Ja viņa izveidos politisku kustību un iekļūs nākamajā Saeimā, un es ceru, ka tā notiks, eirokritiskais viedoklis parlamentā būs pārstāvēts plašāk.

— 2015. gadā būs Latvijas prezidentūra. Ko mēs no tās varam iegūt? Vai tā nebūs tikai naudas izšķiešana, kā bažījās Valsts prezidents Andris Bērziņš?

— Tā ir laba iespēja, lai īstenotu savas intereses. Būtu slikti, ja mēs iztērētu 100 miljonus un nedabūtu atpakaļ vismaz 500 miljonus. Bet prezidentūras prioritātes lielā mērā noteiks nākamā Saeima. Būtu ļoti slikti, ja teikšana paliks “Vienotības” cilvēkiem. Tad mēs dabūsim dekoratīvu pasākumu, kurā iztērēs daudz naudas, daži cilvēki tiks pie labiem amatiem Briselē, bet valstij labuma būs maz.